Lema Embroidery

11/05/2026

Latgales pārpieris

06/05/2026

🦉Atgādinām, uz zemes atrastu pūču mazuli nav "jāglābj"!

🐣Tas nav pamests, lai arī tā var izskatīties, cilvēka acīm raugoties. Šādu mazuli pieaugušie putni pieskata un baro. Turklāt pūču mazuļi mēdz pamest ligzdu, pirms vēl spēj lidot, taču tie prot rāpties.

📧 Ja pamani pūču mazuli, vērtīgākais, ko var darīt, ir ziņot par putna novērojumu Dabasdati, jo šie dati palīdzēs pētniekiem rūpēties par pūču aizsardzību.

👉Ja vēlies atbalstīt labus darbus ūpju vai citu putnu labā, ziedo šeit https://ej.uz/loblabiemdarbiem !

📸 Baiba Strode.

06/05/2026

Lina krekls

05/05/2026

Lielvārdes tautiskais krekls
Lins

Daugavas krastos, kur rīta saule vispirms aizķeras aiz augstajām koku galotnēm, klusums nekad nav bijis tukšs. Tas bija piepildīts ar ratiņa dūkšanu garajos ziemas vakaros. Tur, Lielvārdes pusē, sievietes nerunāja skaļi – viņas savu spēku un gudrību iešuva baltā audeklā…

Viņa sēdēja pie linu kodaļas, un viņas pirksti pazina katru pavedienu. Lielvārdes krekls nebija par krāsām, kas kliedz. Tas bija par balto uz balta – par tīrību un centību. Māte viņai bija mācījusi: "Sarkanu krāsu var pielikt katrs, bet izšūt tā, lai raksts redzams tikai gaismas spēlēs, to spēj tikai pacietīgākie.”

Uzviekot kreklu, viņa nejutās kā daļa no pūļa. Viņa jutās kā daļa no upes tecējuma un senā klusuma. Krekla stāvie, baltie uzpleči turēja viņas muguru taisnu, bet smalki izšūtā apkakle sargāja vārdus, ko viņa teica. Krekla rokās bija miers – atturīgs, aristokrātisks un neizsakāmi dziļš spēks.

Lielvārdes krekls nav stāsts par košumu, bet gan par gaismu, kas iešūta lina audumā. Tas ir stāsts par to, ka vislielākais skaistums atrodas tajā, ko nevar pamanīt no tālienes, bet kas atklājas tikai tad, kad esi pietiekami tuvu.
.Gadi iet, un krāsas mēdz izbalēt, bet Lielvārdes baltais darbs paliek. Tas ir nemirstīgs, jo tajā nav nekā lieka – tikai lins, gaisma un dvēsele, kas zināja: patiesība vienmēr ir skaidra un balta.

15/04/2026

13/04/2026

Bārtas Brunči …
Kad Saule lēc pār Bārtas upi, tā apspīdēja miglā tītus laukus un vecu sētu, kur sievas sēdēja uz lieveņa un auda. Pie stelles klusi čīkstēja koka kājas, un pavedieni, sarkani kā rītausma un zili kā vakara debesis, vijās kopā — gluži kā laiks, kas nekad neapstājas.

Mirdza bija jauna meita, kad māte viņai iemācīja aust. “Atceries, bērns,” viņa sacīja, “katrs pavediens brunčos ir dzīve — tava, manējā, mūsu dzimtas.”
Un Mirdza klausījās. Viņa redzēja, kā brunču audumā ierakstās Bārtas vējš, zeme, kurā viņa basām kājām skrējusi, un upes atspīdums, kur reiz iemeta akmentiņu, vēl nezinādama, ka vēlas redzēt nākotni.

Kad pienāca vasaras saulgrieži, Mirdza uzvilka savus pirmos brunčus — Bārtas brunčus, ko pati bija noaudusi. Tie dega kā dzīvība: ugunīgi sarkani pavedieni vijās ar zaļiem, kas atgādināja jauno rudzu asni, un ziliem, kā vakara debesis pirms negaisa.
Katra krāsa bija vārds, katra svītra — elpa.

Deju laukumā viņa griezās, un brunči plīvoja ap kājām kā liesma. Cilvēki teica: “Redzi, tā ir Bārta — dzīva, lepna, stipra.”
Bet Mirdza tikai smaidīja, jo zināja — tie nav tikai brunči. Tas ir stāsts par zemi, sievietēm un sirdi, kas nekad nepadodas.

Gadi gāja. Brunči novilka savu spožumu, bet Mirdza tos glabāja lādes dziļumā — līdz brīdim, kad viņas meita atnāca un lūdza:
“Māmiņ, iemāci man aust.”

Un atkal stelles sāka čīkstēt, pavedieni vijās kopā, un Bārtas upes krastā atdzima tas pats ritms, kas dzīvo gadu simtiem — Bārtas brunču ritms.

01/02/2026

Kuldīgas krekls nav tikai apģērbs.
Tas ir stāsts par mieru un laiku.
Par šaurajām ieliņām, Ventas krastu un sajūtu, ka skaistumam nav jābūt skaļam.
Katrs dūriens nes sevī klusumu, pacietību un vietas skaistumu .

Kuldīgas krekls

Kuldīgas krekls

10/01/2026