26/01/2026
ATGĀDINĀJUMS UZŅĒMUMIEM, KAS ĪSTENO PROJEKTUS ĀRVALSTĪS
Praksē nereti gadās, ka uzņēmumi, uzsākot projektu citā valstī, koncentrējas uz komerciālajiem un tehniskajiem aspektiem, bet nodokļu jautājumi tiek atlikti “uz vēlāku”. Šis raksts ir neliels atgādinājums:
1)gan ārvalstu uzņēmumiem, kas strādā Latvijā, gan arī
2) Latvijas uzņēmumiem, kas īsteno projektus ārvalstīs.
REIZ DZĪVOJA
Austrijas uzņēmums (AUCo), kura pamatdarbība ir saistīta ar sistēmas programmēšanu, noslēdza ar Latvijas uzņēmumu (LATCo) līgumu par izejvielu apstrādes automatizācijas sistēmas piegādi.
Atbilstoši līgumam AUCo bija pienākums nodrošināt pilnu risinājumu “līdz atslēgai”, tostarp projektēšanu, projekta vadību, skapju un kabeļu piegādi, testēšanu, iepakošanu, transportēšanu, iekraušanu, izkraušanu, montāžu un uzstādīšanu, izglītošanu un apmācību, programmēšanu, kā arī nodošanu ekspluatācijā.
Projekta īstenošanai bija nepieciešams veikt elektroinstalācijas darbus. Pašam AUCo Latvijā nebija cilvēkresursu, tādēļ elektroinstalācijas darbu veikšanai tas piesaistīja APAKŠUZŅĒMĒJU- Latvijas uzņēmumu.
Tā gadījās, ka elektroinstalācijas darbi (un secīgi arī projekts kopumā) ieilga, un tas nepalika nepamanīts. Vērtējot AUCo iesniegumu par PVN pārmaksas atmaksu, VID secināja, ka projekta īstenošanai AUCo izmanto būvlaukumu, kurā veic montāžas un instalācijas darbus (kaut arī ar APAKŠUZŅĒMĒJU rokām).
Tā kā projekts ieilga vairāk par 9 mēnešiem, tad VID uzskatīja, ka (atbilstoši Austrijas un Latvijas nodokļu konvencijai) AUCo izveidojās pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. Secīgi, AUCo bija pienākums reģistrēt saimniecisko darbību Latvijā. Šis reģistrēšanās pienākums (VID un tiesas ieskatā) nav uzskatāms par formālu prasību.
NAV PALĪGDARBĪBA
Saskaņā ar ESAO (OECD) Nodokļu paraugkonvenciju pastāv vispārīgs princips, ka tikai sagatavošanas vai palīgdarbības veikšana pati par sevi NEVEIDO PASTĀVĪGO PĀRSTĀVNIECĪBU. Šādas darbības tiek uzskatītas par uzņēmējdarbības atbalstošām, nevis par būtisku saimniecisko darbību, ar kuras palīdzību uzņēmums gūst galveno peļņu. Līdz ar to, ja uzņēmuma darbība citā valstī aprobežojas tikai ar palīgdarbībām un tām nav patstāvīga ekonomiska rezultāta, attiecīgajai valstij parasti nerodas tiesības aplikt uzņēmumu ar nodokļiem kā pastāvīgo pārstāvniecību.
Izskatāmajā gadījumā AUCo, protams, norādīja uz to, ka tās pamatdarbība tomēr esot sistēmu programmēšana, savukārt montāžas darbi esot tikai sagatavojoši jeb palīgdarbi. Tomēr VID un tiesa piešķīra nozīmi tam, ka AUCo nodrošināja pilnu “līdz atslēgai” automatizācijas risinājumu, ietverot iekārtu piegādi, projektēšanu, montāžu, uzstādīšanu, apmācības un nodošanu ekspluatācijā. Tādēļ tiesa secināja, ka apakšuzņēmēja veiktie darbi bija NEATŅEMAMA PROJEKTA SASTĀVDAĻA, nevis sagatavošanas vai palīgdarbības. Proti, tiesa uzskatīja, ka šādā gadījumā uzņēmumam bija jāreģistrē savu saimniecisko darbību Latvijā.
PAPLAŠINA “ATKARĪGĀ AĢENTA” DEFINĪCIJU?
Vienlaikus šis gadījums nedaudz mulsina, jo tiesa pēc būtības paplašina “atkarīgā aģenta” definīciju, attiecinot to arī uz apakšuzņēmēju, nemaz nevērtējot pašu apakšuzņēmēju un tā darbību (tas ir, vai tas vispār atbilst “atkarīgā aģenta” definīcijai).
Proti, tiesa ļoti vispārīgi secina, ka montāžas darbu raksturs nav jāvērtē kopsakarā ar faktu, ka tos neveica pats AUCo. Taču šo secinājumu tiesa “nostiprina” ar:
1) atsauci uz konvencijas normām, kas attiecās uz atkarīgo aģentu (kas īsti nav attiecināmas dotajā gadījumā); un
2) uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu, kas attiecās uz “pastāvīgo iestādi” PVN piemērošanas vajadzībām, tādējādi “saliekot vienā katlā” gan “pastāvīgo pārstāvniecību” (kas tiek konstatēta tiešo nodokļu piemērošanas vajadzībām), gan “pastāvīgo iestādi” (kas tiek konstatēta PVN piemērošanas vajadzībām).
Tiesas secinājums gan nav nepareizs (tikai “ceļš” kā tā nonāca līdz šim secinājumam). Ja ģenerāluzņēmējs īsteno būvniecības vai instalācijas projektu un daļu darbu nodod apakšuzņēmējiem, apakšuzņēmēju darbības laiks būvlaukumā tiek pieskaitīts ģenerāluzņēmējam, vērtējot pastāvīgās pārstāvniecības izveidošanos. Tas pamatojas uz to, ka ģenerāluzņēmējs saglabā kopējo juridisko atbildību par projektu, un būvlaukums tiek uzskatīts par esošu ģenerāluzņēmēja rīcībā arī tad, ja darbus faktiski veic apakšuzņēmēji.
Tikai... lieta ir par PVN, ne UIN... Tādēļ nemazāk mulsina pakāpe, kādā PVN jautājumi šajā lietā tiek miksēti ar UIN (jeb tiešo nodokļu) jautājumiem. Ceru, ka šim stāstam būs turpinājums, lai saliktu visu pa plauktiņiem. ;)
KĀPĒC TAS IR SVARĪGI?
“Kas no tā, ka AUCo saimniecisko darbību Latvijā nereģistrēja?” jautāsiet Jūs.
Pastāvīgās pārstāvniecības konstatēšana rada praktiskas nodokļu sekas. Izskatāmajā gadījumā AUCo tika atzīta par Latvijas nodokļu maksātāju, kas liedza tai tiesības saņemt pievienotās vērtības nodokļa atmaksu apmēram 100 tūkst.euro apmērā. Tas ir pietiekami “sāpīgs sitiens pa kabatu”, lai negribētos kaut ko līdzīgu piedzīvot ar paša uzņēmumu, vai piekrītat?
Tāpēc, ja Jūsu uzņēmums īsteno projektus arī citās valstīs, tad iesaku rūpīgi izvērtēt, vai uzņēmumam nerodas pastāvīgā pārstāvniecība tajā citā valstī (tas ir, vai uzņēmums neveic reģistrējamu saimniecisko darbību tur), kas var radīt ne vien uzņēmumu ienākuma (vai līdzīga) nodokļa sekas, bet arī PVN nodokļu sekas.
Tāpat nemazāk svarīgi pārliecināties, vai uzņēmumam neveidojas “pastāvīgā iestāde” un secīgi vai pareizi tiek piemērots PVN. Un es nerunāju tikai par “būvniecības, instalācijas vai montāžas” projektiem (kā tas apskatīts šajā gadījumā. Turklāt atgādināšu, ka AUCo pats uzskatīja, ka sniedz programmēšanas pakalpojumus). Tas attiecās uz visu un jebkādu darbību, ko Jūsu uzņēmums veic citā valstī. Ja ir nepieciešama palīdzība šāda izvērtējuma veikšanai, būsim priecīgi palīdzēt.
Jūsu Alisa
